Pirmā kiberterorisma viļņa sekas:
www.kul.ee (Kultūras ministrija): aizsniedzama, izmanto PHP
www.fin.ee (Finansu ministrija): aizsniedzama, izmanto PHP
www.just.ee (Tieslietu ministrija): aizsniedzama, izmanto PHP
www.sm.ee (Sociālo lietu ministrija): aizsniedzama, izmanto PHP
www.envir.ee (Vides ministrija): aizsniedzama, izmanto PHP
www.vm.ee (Ārlietu ministrija): aizsniedzama, jau atgriezusies ierindā, jo bija viena no tām ministrijām, kuras 28. aprīlī tika izsistas no ierindas.
Otrais uzbrukums: Par hakeru uzbrukumiem Igaunijas valsts iestāžu un politisko organizāciju interneta mājas lapām ir parādījies negaidīts turpinājums. Igaunijas vēstniece Marina Kaljuranda savā 2. maija preses konferencē paziņoja, ka uzbrukumiem ir izmantotas Krievijas valsts iestāžu un pat Krievijas prezidenta administrācijas IP adreses.
Igaunijas notikumi ar ārkārtīgi skaudru precizitāti atklāja to, ka Baltijas IT tīģerim, par kādu Igaunija sevi mēģināja pārkrāsot, nebija nekādas aizsardzības politikas kiberuzbrukumu gadījumam.
Kļuva uzskatāmi redzams, ka pat izmantojot salīdzinoši tehnoloģiski vienkāršus līdzekļus, kā tas ir DoS gadījumā, ir iespējams uz vairākām dienām noslaucīt no pasaules interneta kartes vienas valsts galvenās valsts pārvaldes institūcijas.
Protams, ir jāpriecājas, ka hakeru uzbrukuma mērķis nebija lidostu vai slimnīcu IT infrastruktūra, tādā gadījumā tiem varētu būt daudz smagākas sekas. Pagaidām ir cietusi vienīgi Igaunijas, kā IT lielvalsts, reputācija.
Diemžēl arī Latvijā, kā mēs jau to rakstījām nav nekādas aizsardzības stratēģijas jebkādiem kiberuzbrukumu gadījumiem. Protams, mēs varam uzskatīt, ka mūs neviens neapdraud kibertelpā. Tomēr pamata pašapmierinātībai nav nekāda, modernajā pasaulē kiberuzbrukumi salīdzinot ieguldītos līdzekļus un panākto rezultātu ir viens no visefektīgākajiem trieciena veidiem un tamdēļ var prognozēt, ka tie var tikt pielietoti atkal un atkal.
Kopumā uzbrukumi tikai veikti izmantojot DoS un pēc tam jau attīstīts uzbrukums arDDoS kur tika izmantoti jau zombēti datori.

Hakera Arests
Kas tad bija tas hakeris, kura arests īpaši uzkurināja kiberuzbrucēju emocijas?
Saskaņā ar Igaunijas varas iestāžu sniegtajām ziņām, runa ir par 19 gadīgu Tallinas iedzīvotāju, Dmitriju, kuram ir nepabeigta augstākā izglītība tehnisko zinātņu jomā.
Dmitrijam inkriminētais pārkāpums varētu būt saistīts ar pamudinājumu uzbrukt Igaunijas valdības mājas lapās. Vairākos forumos viņš bija publicējis aicinājumus uzbrukt, kā arī bija publicējis to serveru adreses, kuriem būtu vēlams uzbrukt.
Saskaņā ar Igaunijas Centrālās kriminālās policijas vecākā komisāra Ivo Koljaka paziņojumu, policijai ir zināmi un tā izseko vēl arī citus aktīvistus.
Protams, ka līdzīgi, kā tas ir gadījumā ar Dmitriju, diez vai tie varētu būt tiešie uzbrukumu organizatori un realizētāji. Runa, galvenokārt varētu būt personām, kuras izplatīja aicinājumus un informāciju ( bieži visai amatierisku ) kā to darīt.
Līdzīgi, kā tas ir gadījumā ar citu šobrīd jau slavenu kibernoziedznieku – Face – kura izdošanu Igaunija vēlas no Krievijas federācijas, motivējot to tādejādi, ka Face ir publicējis aicinājumus internetā sākt bruņotu cīņu ar Igaunijas varas iestādēm ( tiesa, viņa aizstāvji min, ka Face vaina ir tikai tā, ka viņš savā interneta dienasgrāmatā ir pārpublicējis kādas Igaunijas krievvalodīgo aktīvistu grupas, kas viņam likusies amizanta, uzsaukumu ).

Par Latviju.
Patlaban viens no aktuālākajiem jautājumiem, kas skar Latvijas drošību, ir starptautiskais terorisms. Parasti terorisms saistās ar spridzekļiem mašīnās, bioloģiskiem un ķīmiskiem uzbrukumiem pa pastu. Pagaidām šāda veida draudi nav parādījušies Latvijā. Tie, kas neatbalsta Latvijas iesaistīšanos ASV, NATO vai citu valstu aliansē pret terorismu, uzskata, ka Latvija tagad nav teroristu mērķis un līdz ar to nebūtu prātīgi piesaukt šo nelaimi un draudus mūsu zemei.
Tas ir vērā ņemams arguments. Nav vēlams izsaukt terorismu, ja tas līdz šim nav interesējies par mūsu valsti. Bet ir viens terorisma veids, kurš varētu augt un zelt Latvijā tieši tad, ja mūsu valsts izvairītos no cīņas pret terorismu. Proti, tas ir kiberterorisms.
Katrā modernā valstī, ieskaitot Latviju, infrastruktūra, ekonomika un valsts pārvalde paļaujas uz datoriem un plašiem datortīkliem. Sabiedrība uzticas šīm struktūrām, un, ja vadošā datorsistēma sabrūk pat uz īsu laiku, no tā cieš visi. Spēkstacijas, gaisa satiksmes kontrole, ūdensvadu sistēmas, banku elektroniskie norēķini, telekomunikācijas un daudzas citas jomas lielākā vai mazākā mērā balstās uz datorsistēmām. Policija, ugunsdzēsēji un mediķi arvien vairāk veic savu darbu ar datoru palīdzību.
1999. gada nogalē daudzas pasaules valstis atradās krīzes stāvoklī, jo tā kā daudzas datorprogrammas nebija pieredzējušas kalendāru un datumu maiņu uz 2000. gadu, varēja rasties milzīgas problēmas visai valsts infrastruktūrai. Tā bija krīze, kas radās no neapzinātas problēmas. Labs datoru uzlauzējs (hakeris) līdzīgu krīzi varētu radīt pilnīgi apzināti. Tas jau tiek mēģināts.
Hakeri ir jau pierādījuši, ka viens izglītots un uzņēmīgs cilvēks var īsā laikā ielauzties, apturēt vai iznīcināt milzīgas datu bāzes un operatīvās sistēmas. Pēdējo triju gadu laikā hakeri ir ielauzušies ASV valdības datorsistēmās 250 tūkstošus reižu.
Britu laikraksts “The Times” ziņo, ka starptautiski kiberteroristi ir izspieduši vairāk nekā 400 miljonu angļu mārciņu no pasaules bankām. Šie kiberteroristi prot ielauzties sistēmā, informē par to banku, draudot ar sistēmas iznīcināšanu, un bankas ir spiestas maksāt, lai novērstu šos draudus.
Eksperti uzskata, ka Al Qaeda grupai ir pieejama visjaunākā datoru tehnoloģija un zināšanas. Nav šaubu, ka minētie teroristi izmanto šīs zināšanas, lai šantažētu, apdraudētu un izspiestu visu, ko vien vēlas. Jaunākā sakaru tehnika ļauj teroristiem no jebkuras vietas pasaulē koordinēt sarežģītus uzbrukumus.
Latvija ne tikai integrējas pasaulē, bet vienlaikus integrējas arī vispasaules informācijas tehnoloģiju sistēmās. Mēs arvien vairāk esam saistīti ne tikai ar citu valstu banku, bet arī ar dažādu sakaru un informācijas sistēmām. Tā kā sistēmas ir integrētas, iebrucējs var ielauzties no jebkuras tam izdevīgas vietas. Kiberterorists meklēs sev visdrošāko vietu, kura ir apgādāta ar visiem tam nepieciešamajiem sakariem un atrodas vistālāk no viņa ienaidnieka. Kiberterorists meklēs neitrālu valsti, kuru viņš varēs izmantot kā kiberterorisma “ofšoru”.
Pieņemsim, ka kāds pret ASV noskaņots kiberterorists gatavojas ielauzties Pentagona, NATO un citās drošības sistēmās. Viņš to var īstenot ar portatīvo datoru, kas pieslēgts interneta. Jo ilgāk viņš var netraucēti darboties, pirms viņu noķer, jo lielāku postu var nodarīt sistēmai.
Zinot, ka Ņujorkā, Londonā un Briselē ir spēcīga policija, saskaņota izlūkošanas sistēma un operatīvi drošības resursi, viņš nopērk biļeti uz klusāku vietu, piemēram, Rīgu. Viņš var iekārtoties kādā no Vecrīgas viesnīcām un sākt strādāt. Cik ilgs laiks paies, pirms amerikāņi noskaidros viņa atrašanās vietu un paspēs viņu noķert? Kāda būs Latvijas attieksme pret šo cilvēku un vai mēs esam gatavi sadarboties ar pasaules drošības struktūrām, lai šādu teroristu noķertu? Vai, piedaloties šī terorista apcietināšanā, mēs neizaicinātu citu teroristu atriebību?
Teiksim, Latvijas valdība, lai saglabātu savu neitralitāti un neizaicinātu teroristus, pēkšņi atsakās jebkurā veidā piedalīties Irākas karā. Pieņemsim, ka kara laikā Irākā sāk darboties pasaules kiberteroristu tīkls. Tiek atklāts, ka viens kiberterorists atrodas Rīgā un sniedz svarīgu elektronisko sakaru atbalstu saviem kolēģiem citās valstīs. Ja atklājam šo teroristu, ko darām? Varam jau pievērt acis un teikt, ka tas nav mūsu karš, tā nav mūsu problēma. Un tomēr, šis terorists izmanto Latvijas teritoriju, lai veicinātu vardarbību pret ASV un citām valstīm, kuras ir saistītas ar Irākas karu.
Šajā gadījumā, mēs neesam teroristu mērķis, bet tikai izdevīgs līdzeklis. Un kā līdzeklis, gribot vai negribot, mēs esam iesaistīti šajā terorista noziegumā.
NATO patlaban nevar mūs pasargāt no šāda veida terorisma izpausmēm. Bet NATO, ES un citām pasaules valstīm būs arvien vairāk jāsadarbojas, lai šāda veida draudus novērstu. Līdz ar jauno tehnoloģiju attīstību valstis maina savas drošības koncepcijas un drošības aliansēm ir jāattīstās tām līdzi.
Globalizētajā kiberpasaulē Latvija nevar sevi nosargāt ar mītisku neitralitāti. 17. gadsimtā cietoksnis bieži kļuva par cietumu tā iedzīvotājiem, jo drošība, kura balstās uz izolāciju, ierobežoja brīvību. Šodien cietokšņi vairs neeksistē, jo mūsdienīgiem ieročiem mūra biezums un attālumi vairs nav nepārvarami šķērsļi. Kā iespējamais terorisma mērķis vai līdzeklis mēs jau esam kļuvuši vienlīdzīgi ar visām pārējām valstīm. Starptautisks drauds prasa starptautisku risinājumu. Gribot vai negribot, mēs arī esam to tautu vidū, kam jāpiedalās šā risinājuma meklēšanā.